Latvijas Hidroekoloģijas institūts sadarbībā ar rakstnieci Agnesi Vanagu (grāmatas "Plastmasas huligāni" autori) septembrī organizēja jauno dzejas talantu konkursu jauniešiem, kuriem rūp apkārtējās vides tīrība un kuri izprot mikroplastmasas graujošo ietekmi uz dzīvo dabu.
Konkursa dalībniekiem bija jāuzraksta savs dzejolis par šo aktuālo problēmu.
Konkursa uzvarētāji tika uzaicināti Zinātnieku naktī (29. septembrī) uz svinīgo apbalvošanu LHEI.
Ksenijas dzejolis drīzumā tiks publicēts LHEI instagram kontā (@lheilv) un Facebook stāstos, kā arī tas tiks ierakstīts studijā un atskaņots pie Gulbenes Novada bibliotēkas viedā velo soliņa oktobrī, minot autores vārdu, uzvārdu un mācību iestādi.
Dzejas konsultantes lomā iejutās latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Jaunupe.
Mikroplastmasa
Pamanu kādu es daļiņu mazu.
Tik niecīgi maza, ka vainas tai nav.
Bet nebūs tā vienīgā zemītē šajā,
To milzīgais daudzums ir apkārt mums jau!
Mans bērnības mežs ir pilns ar tām drazām,
Šī kaite ņem virsroku ar’ manā upē.
Rūgts skatiens man spogulī novaidas klusām:
“Tavs Ēdenes dārzs ir saindēts, draugs...”
Pierasto zobbirsti ņemu sev rokās,
Bet tajā tās smalkākās šķiedriņas dus.
Mans ēdiens ir nomiris plastikas kārbās,
Cietušais ķermenis sūdzas man klus’.
Caur modīgām polistra drānām palēnis
Sīkākās daiviņas iesūcas miesā.
Tās izplūst pa vēnām, pat nemanu es,
Kā pamazām kļūstu par kādu svešo.
Dabīgās plaisas man sirdī ir pilnas
Ar plastmasas skrandām un drupačām, šķiet.
Un brīdī, kad atceros - elpa bij viegla,
Ilgas pēc svaiguma, tīrības zied.
Kā Tēseja laivu mēs tēšam šo zemi,
Vairojot liekās, mākslīgās blusas.
Tās lēkā un valsē mums riņķī visapkārt,
Līdz aizmieg zem saknēm, smagas un klusas.
Šai zemītei trauslai, kas elpu man deva,
Es roku pastiepju pretī, lai spēks,
Lai svētums tai mūžīgi paliktu vēnās,
Lai mežā un upē vien dzīvība dietu.
Ksenija Pavlāne